Trieciena viļņi nav ultraskaņas viļņi. Trieciena vilnis ir nepārtrauktas maksimālās izplatīšanās veids vidē, kas izraisa pēkšņas izmaiņas vides fizikālajās īpašībās, piemēram, spiedienā, temperatūrā un blīvumā. Jebkuru viļņu avotu, kas pārvietojas ar ātrumu, kas pārsniedz tā izplatīšanās ātrumu, var saukt par triecienvilni vai triecienvilni. Trieciena viļņiem ir mehāniski un kavitācijas efekti. Mehāniskie efekti attiecas uz spriedzes un kompresijas efektiem, kas rodas dažādu audu saskarnēs pēc triecienviļņu iekļūšanas cilvēka ķermenī; Kavitācijas efekts attiecas uz intersticiālos šķidrumos esošo mikrokodolu kavitācijas burbuļu augšanu un sabrukšanu triecienviļņu ietekmē, kas rodas, ja triecienviļņa intensitāte pārsniedz noteiktu vērtību.
Ultraskaņas viļņi ir skaņas veids, kura frekvences ir augstākas par 20 kHz jeb "skaņas, kuras cilvēki nedzird". Lai gan gan ultraskaņas, gan triecienviļņi ir skaņas viļņi, tiem ir būtiskas atšķirības definīcijā un pielietojumā. Trieciena viļņus galvenokārt izmanto fizikas un inženierzinātņu jomās, savukārt ultraskaņu plaši izmanto medicīniskajā diagnostikā un ārstēšanā.